Baltkrievijas republikaUnitāra valsts. Pašreizējā konstitūcija pieņemta 1994.g., tā ir spēkā ar 1996.g. 24. novembra referendumā pieņemtajiem labojumiem un papildinājumiem. Valsts galva - prezidents (no 1994.g. 10.jūlija - Aleksandrs Grigorjevičs Lukašenko).
Likumdevējorgāns - divpalātu parlaments - Baltkrievijas Nacionālā sapulce. Pārstāvju palātā 110 deputātu, republikas padomē 64 deputāti. Izpildvara - Ministru kabinetam, premjerministram.
Valstī atvērts 181 muzejs, 4767 bibliotēkas, 25 valsts teātri. Reģistrēti 293 valsts nozīmes dabas pieminekļi, 615 vietējās nozīmes dabas pieminekļi.
Darbojas 42 augstskolas, no tām 7 klasiskās, 9 nozaru, 9 akadēmijas, 15 nevalsts augstskolas. 287 zinātniskās organizācijas, t.sk., 133 pētnieciskie institūti. 4783 vispārizglītojošās skolas, 249 proftehniskās skolas, 151 vidējās speciālās valsts mācību iestādes, 6 nevalsts.
Baltkrievijas augstākais apbalvojums ir Franciska Skorinas ordenis.
Valsts karogs
1917.g. sanākušais pirmais baltkrievu kongress pieņem valsts karogu baltā krāsā, kas atbilstu kā simbols valsts nosaukumam. Taču tika izteiktas domas, ka balta esot kapitulācijas krāsa, tāpēc par nākamo pieņem baltu karogu ar horizontālu sarkanu joslu vidū.
1919.g.17.janvārī par Baltkrievijas karogu tiek apstiprināts sarkanais revolūcijas karogs, bet ar četriem burtiem CCPБ - karoga augšējā daļā pie kāta. Nākošajā variantā karogs ieguva burtu salikumu, atbilstoši mainītajam valsts nosaukumam - БCCP, turklāt burti tika ietverti rāmītī. Pēc 1936.g.5.decembra uz karoga parādās arī sirpis un āmurs.
1951.g. 25.dec. karoga apakšējā daļa kļuva zaļa, radās jauna josla uz karoga kāta, ko uz sarkanā fona veidoja nacionālais ornaments baltā krāsā. Sirpis un āmurs uz šī karoga tika atstāts.
Pēc 1991.g. 25.augusta, kad Baltkrievija pasludināja neatkarību, 19.septembrī tika apstiprināts 1917.g. pieņemtā nacionālā karoga zīmējums. Vēlāk karogs mainīts vēl vienu reizi. Pašreiz par valsts simbolu ņemts 1951.g. karogs, taču no tā noņemts sirpis, āmurs un zvaigznīte.
Baltkrievu valoda
Indoeiropiešu valodu saimes slāvu valodu austrumslāvu apakšgrupas valoda. Rakstības pamatā ir krievu alfabēts. Baltkrievu, tā pat kā krievu un ukraiņu valoda, sāka formēties 13.gs. pēc politisko sakaru pārtrūkšanas ar Krievzemi. Baltkrievu valodas pamatā ir senkrievu valodas dialekts, kādā runāja austrumslāvu ciltis - dregoviči, radimiči un rietumkriviči. Valoda veidojās, jo tās pamatā bija relatīvi augsti attīstīta kultūra, kas veidojusies Rietumkrievijā. Pirmie baltkrievu valodas pārstāvji un tās attīstības veicinātāji ir Klements Smoljatičs, Polockas Efrosiņa, Turovas Kirils. 14.-15.gs. pēc Baltkrievijas pievienošanas Lietuvas lielkņazistei, veidojās literārā seno baltkrievu valoda. Tieši tajā laikā parādījās galvenās leksikas, fonētiskās un morfoloģiskās valodas iezīmes, kas nosaka mūsdienu baltkrievu valodas specifiku. Liela nozīme baltkrievu valodas izveidē bija apstāklim, ka Lietuvas lielkņazistē baltkrievu valodā notika valsts diplomātiskā sarakste, tika izdoti likumi, dažādi akti, rakstītas hronikas. Svarīgs faktors rakstniecības un kultūras attīstībā 16.gs.1.p. bija Franciska Skorinas aizsāktā grāmatu iespiešana baltkrievu valodā. F. Skorina bija pirmais baltkrievu zinātnieks, viņa grāmatu valoda ievērojami atšķirās no senās "melnslāvu" un tuvinājās reālai tautas valodai. 17.gs.2.p. baltkrievu valodu Žečpospolitā praktiski visās dzīves sfērās aizstāja poļu valoda. Ar 1696.g. Seima lēmumu baltkrievu valoda aizliegta oficiālajās sarunās. Rakstnieki Duņins-Marcinkevičs, Boguševičs, Kaļinovskis, Lučina, Gurinovičs 18.gs.b. - 19.gs.sāk. rada jaunu baltkrievu valodu, kas rodas apstākļos, kad cars aizliedz baltkrievu valodas izmantošanu valsts iestādēs un skolās. Baltkrievu literārās valodas popularizēšanā 20.gs. sākumā liela nozīme bija J. Kupalam, J. Kolasam, Tetkam, Bogdanovičam, Baduļam, Gartnijam, Goreckim.
Černobiļas AES
26.04.1986. Černobiļas AES Ukrainā, netālu no Baltkrievijas Gomeļas apgabala robežas, 4.blokā notika pasaulē lielākā avārija. Apkārtējā vidē un atmosfērā nonāca ~8 t radioaktīvo elementu (I,Cs,Ba,Sr,Pl), dūmi, gāzes, grafīta un betona gabaliņi... Smagākie izkrita AES tuvumā, vieglākos vējš aiznesa R un Z virzienā. Visvieglākie pacēlās līdz 1,8 km augstumam un iesaistījās globālajā atmosfēras cirkulācijā. 70% radioaktīvo vielu, kas izkrita bijušās PSRS Eiropas daļā, nonāca Baltkrievijas teritorijā. Cs ¹³˜piesārņojums aizņēma 23% teritorijas ar 3668 apdzīvotām vietām.
Baltkrievijas reljefs
Baltkrievijas teritorija atrodas Austrumeiropas līdzenumā. Vidējais augstums ir 160 m v.j.l. Augstākā virsotne - 345m augstais Dzeržinska kalns. Minimālais augstums - 80 m v.j.l. - Nemunas līmenis uz Lietuvas un Baltkrievijas robežas. ¾ teritorijas aizņem zemienes un līdzenumi, ¼ - augstienes, to nogāzes.
Derīgie izrakteņi
Baltkrievijā atrodas ~5 tk derīgo izrakteņu iegulu un atradņu ar ~30 veidu izejvielām. Ekonomiska nozīme ir kālija un akmens sālij. Baltkrievijas kālija sāls baseins pēc krājumu apjoma ir lielākais Eiropā. Liela nozīme ir kurināmā resursiem - naftai, kūdrai, brūnoglēm, degslānaklim. Baltkrievijā ir ~60 naftas urbumu, ~9 tk kūdras purvu. Kopā ar kūdru iegūst merģeļus, sapropeli. Vēl sastopamas māla, smilts, grants, akmens, dzelzs, retzemju , krāsaino metālu rūdas, kā arī fosfors, dzintars, ģipsis.
Klimats
Klimats Baltkrievijā ir mēreni kontinentāls. Klimatu raksturo novietojums mērenajos platuma grādos, līdzenais reljefs un relatīvi nelielais attālums no Atlantijas okeāna. Zemākajos atmosfēras slāņos dominē R vēji, kas nes mitrās Atlantijas okeāna gaisa masas. Vidējā gada temperatūra ir +6° C, janvārī -4°...-8° C, jūlijā +17,5°...+18,5°C. Veģetācijas periods ilgst 190 dienas.
Baltkrievijas iekšējie ūdeņi
Baltkrievija atrodas Melnās (58%) un Baltijas jūru baseinos (42%). Ūdensšķirtne - pa Zagorodjes līdzenumu, Kopiskas grēdu, Minskas un Oršnskas augstienēm. Baltkrievijā ir vairāk kā 2000 upes un strauti. Lielākās upes: Dņepra, Pripete, Soža, Berezina, Daugava, Nemuna. Upes izmanto kuģošanai, elektroenerģijas ražošanai, meliorācijas ūdeņu novadīšanai. Darbojas Dņepras - Bugas kanāls. Vilijas - Minskas, Slepjanskas ūdenssistēmas izmanto Minskas apgādei ar dzeramo ūdeni. Baltkrievijas teritorijā ir > 10000 ezeru. Lielākais ir Naročs (79,6 km²). Dziļākais ezers - Dolgoje (53,7m). Vēl valstī ir ~130 ūdenskrātuvju ar 799 km² platību. Lielākās - Vilijas, Minskas jūra, Krasnoslobodskas u.c.
Aizsargājamās teritorijas
Belovežas gārša aizņem 88 tk ha. 1992.gadā tā iekļauta UNESCO pasaules dabas un kultūras mantojuma sarakstā. Tā ir viena no visvecākajām aizsargājamām dabas teritorijām Eiropā. Pasaulē pazīstama ar atjaunoto sumbru populāciju (~300). Teritorijā sastopamas 840 augstāko augu sugas. Koku vecums 120 - 500 un vairāk gadu. > 200 sūnu, 260 ķērpju, 160 sēņu sugas.
Berezinas biosfēras rezervāts.
Braslavas ezeru Nacionālais parks (71,5 tk ha).
Pripetes Nacionālais parks (63,2 tk ha).
Naroča Nacionālais parks (94 tk ha).
85 valsts nozīmes liegumi, > 600 vietējās nozīmes liegumi.
ZA botāniskajā dārzā 9 tk sugu.
Baltkrievijas herbārija fondā ~ 400 tk paraugu.
Dzīvnieku valsts
Sastopami 81 tk sugu dzīvnieki. No tiem 453 mugurkaulnieki, 298 putni (255 ligzdo Baltkrievijas teritorijā). Baltkrievijā pārstāvēta taigas, platlapju un stepes zonas fauna. Upēs un ezeros dzīvo 18 dzimtu 59 zivju sugas. Saimnieciska nozīme ir 22 sugu zīdītājiem, 31 putnam, no bezmugurkaulniekiem - vīngliemezim. Darbojas zvēraudzētavas.
Sarkanajā grāmatā ierakstītas 97 mugrkaulnieku un 85 bezmugurkaulnieku sugas.
Iedzīvotāji
2009.gadā Baltkrievijā dzīvoja 9648533 cilvēki. Pēc šī rādītāja Baltkrievija ieņem 14.vietu Eiropā. Lielākos iedzīvotāju skaita zaudējumus radīja 2.pasaules karš. Bojā gāja > 1/4 valsts iedzīvotāju. 1950.-1960.gados vairāk kā 1 mlj. izbrauca uz Sibīriju, Kazahstānu. Pirmskara līmeni iedzīvotāju skaits sasniedza tikai 20.gs.70.gadu sākumā. Straujāk iedzīvotāju skaits samazinājās 90-tajos gados. Mūsdienu demogrāfiskai situācijai raksturīga dzimstības samazināšanās un mirstības pieaugums, kas novedis pie iedzīvotāju skaita un dzīves ilguma samazināšanās.
Nacionālais sastāvs. Baltkrievija ir daudznacionāla valsts. Baltkrievi dzīvo praktiski visā valsts teritorijā, krievi - galvenokārt pilsētās, poļi - R, ZR, ukraiņi - D no Kobrinas un Brestas. Aiz robežām dzīvo ~ 3 mlj. baltkrievu un to pēcteču, galvenokārt Krievijā, Ukrainā, ASV, Polijā, Latvijā, Lietuvā, Kanādā, Argentīnā.
Migrācija.20.gs. 60.gados ieradās migranti galvenokārt no Krievijas, Kazahstānas, Latvijas, Lietuvas, Igaunijas. 1990.-1998.g. palielinās imigrācija no bijušās PSRS. 1980.-1990.g.sāk. emigrēja liels skaits ebreju. Iekšējā migrācijā dominē pārcelšanās uz pilsētām. Pēc Černobiļas AES avārijas palielinājās migrācija no Mogiļevas un Gomeļas apgabaliem.
Lielākās pilsētas: Minska, Gomeļa, Mogiļeva, Vitebska, Grodņa, Bresta, Bobruiska, Baranoviči, Borisova, Orša, Pinska, Mozira, Soļigorska, Lida, Novopolocka, Molodečno, Polocka, Svetlogorska, Rečica, Žlobina, Slucka, Žodino, Sloņima, Kobrina
Baltkrievijas lielākās pilsētas un apskates vietas
Minska
Baltkrievijas galvaspilsēta, kura atrodas centrālajā daļā, blakus Svisločas upei. Minskas kopējā platība ir 307 895,411 km², iedzīvotāji 1 836 808.
Dalās 9 administratīvajos rajonos, atrodas Minskas augstienē, Svisločas krastos, uz kuras pilsētas robežās atrodas ūdenskrātuve (Komjauniešu ezers).
Šobrīd Minskā ir > 600 ielas un prospekti, centrālā maģistrāle - Franciska Skorinas prospekts, kas ir 8 km garš.
Minskas sadraudzības pilsētas - Notingema (Lielbritānija), Sendai (Japāna), Liona (Francija), Luanda (Angola), Merida (Meksika).
Pilsētas senais kodols veidojās Svisločas un Nemigas satekā, kur XI gs.2.p. uzcelta koka pils. XII gs.sākumā sākās mūra baznīcas celtniecība. Tās rekonstruētie pamati redzami netālu no Sporta pils. XII - XIII gs. ap pili auga amatnieku apmetne, veidojās Tirgus laukums (Lejas tirgus), XV gs. sākās Troickas rajona apbūve, Rakovkas apbūve. Ap pilsētu veidoja nocietinājumus - grāvjus, zemes vaļņus. XVI gs. izveidojās jauns pilsētas centrs Augšas tirgus rajonā, kur tika uzcelts divstāvu koka rātsnams, 1780.g. tā vietā - mūra rātsnams. No XVII gs. visā Augšpilsētā būvē mūra namus, tā kļūst par pilsētas administratīvo, kultūras, tirdzniecības centru.
Dokumentos Minska pirmo reizi tika minēta 1067.gadā. Tieši Minska bija tā vieta, kur notika kauja starp senkrievu kņaziem, tomēr mūsdienās to uzskata par pilsētas dibināšanas gadu. Minska jau XIV gs. bija kļuvusi par vienu no lielkņazistes pilsētām.
Minska, tā pat kā daudzas citas valstis tika pievienota Krievijai 1793.gadā, un jau pēc trīs gadiem kļuva par Minskas guberņas centru. Visi ielu nosaukumi tika aizstāti ar jauniem.
Minskas uzplaukums sākās 1846.g., pateicoties transporta kustībai, kas gāja cauri pilsētai. Tomēr no Krievu kundzības baltkrieviem izdevās atbrīvoties 1898. gadā. Diemžēl, Minskai nebija iespējas atkopties, jo sākās Pirmais pasaules karš, kas ļoti iedragāja Minskas ekonomisko un sociālo attīstību. Sākoties karam, tika slēgtas vairākas rūpnīcas, cilvēku evakuācija no pilsētas uz valsts rietumiem. Minska kļuva par Krievijas Rietumu frontes militāro un medicīnisko nodrošinājuma bāzes vietu. Karam beidzoties, Baltkrievija kļuva par Baltkrievijas Tautas Republiku. Sākās valsts atjaunošanas darbi un tika veidotas jaunas attīstības programmas.
Ja paskatās mūsdienas, ir redzamas, ka Minskas pilsēta savu pirmo ekonomisko krīzi piedzīvoja jau 1990. gadā, daudz no attīstības projiektiem tika apstādināti nekavējoties, kā arī Minskā bija ļoti augsts bezdarba līmenis. Savu ekonomisko uzplaukumu Minska izjuta 2002. gadā. Šajā gadā tika celtas jaunas dzīvojamās ēkas un mikrorajoni.
Svarīgi zināt - Minskā ir visaugstākais noziedzības līmenis visā Baltkrievijā. Noziedzības līmenis ir krietni pieaudzis 2009. - 2010. gadā.
Apskates objekti Minskā:
Jezuītu klosteris - celts baroka stilā 1658.-1683.g., ansamblī ietilpa Kolēģijas ēka, saimniecības ēkas. 1699.g. uzcelta skola, mūra baznīca (1700.-1710.g., trīsjomu bazilika ar sv. Trīsvienības un sv. Feliciāna kapellām. Sporta komplekss padomju laikā, ar tualeti altāra daļā).
Bernardiešu sieviešu klosteris - dibināts 1633.g., kompleksā bija baznīca, saimniecības un dzīvojamās ēkas. Baznīca tagad ir katoļu katedrāle. 1862.-1917.g. tā bija sv. Gara vīriešu klostera baznīca (baroks, trīsjomu bazilika ar 2 torņiem galvenajā fasādē). Baznīca darbojās arī padomju laikā.
Bernardiešu vīriešu klosteris - 17.gs.1.p., baroks, trīsjomu bazilika.
Atklāti XII gs. mūra baznīcas pamati. Tās arhitektoniskais izskats un forma bijusi neparasta, kas liecina par vietējās celtniecības savdabību. Pamati un sienas liktas no akmens, ko saista kaļķakmens, bet iekšpusē sienas klāja kaļķakmens plāksnes.
Nemiga - iela, kas visos laikos saglabājusi savu agrāko nosaukumu. Arī upe, kas agrāk tecēja caur Minsku.
Cirks - viena no lielākajām cirku ēkām Eiropā (1967.gadā).
Brīvības piemineklis Brīvības laukumā, 1954.g., Zaborskis. 1961.g.03.07. iedegta mūžīgā uguns.
Obelisks "Minska - Varoņpilsēta", Mašerova prospektā.
Minskas tramvaja vagons - muzejs, Botāniskā dārza ielā. 1929.g. dibināts Minskas tramvajs, 1933.g. bija 43 vagoni.
Piemineklis Minskas pirmajam trolejbusam, Varvašenas ielā. Tas kursēja maršrutā - Stacija-Uzvaras laukums, nobrauca 1083520 km, pārvadāja 2 mlj. pasažieru.
Valdības nams - 1929.-1934.g., Langbards.
Baltkrievijas Zinātņu akadēmijas galvenais korpuss - 1934.-35., Langbards.
Pilsētā ir pieminekļi: M.Gorkijam, Majakovskim, Kupalam, Kolasam, Vavilovam u.t.t., u.t.t.
Grodņa
Pilsēta Baltkrievijā, piestātne pie Nemunas, apgabala centrs. Pilsēta veidojā senās Krievzemes ZR. Pirmoreiz tā minēta 1128.g. sakarā ar Grodņas kņaza Vsevoloda Daņiloviča līdzdalību D Krievzemes kņazu koalīcijas karagājienu uz Polockas zemi. Pilsēta radās 11.gs. grūti pieejamā vietā Nemunas labajā krastā pie Gorodničankas upes ietekas Nemunā. Tās militāro nozīmi raksturo novietojums Polijas un Lietuvas pierobežā.
Pirmoreiz Grodņas pilsētas ģērbonis fiksēts XVI gs.2. p. pilsētas pašpārvaldes zīmogā (vecākajā no zināmajiem). 1565.g. zīmogā attēlots staltradzis briedis ar krustu starp ragiem (sv. Huberta briedis). Viduslaiku Eiropā sv. Huberts skaitījās mednieku aizbildnis, un emblēma ne nejauši kļuva par Grodņas ģērboni. Medības bija viens no galvenajiem iedzīvotāju nodarbošanās veidiem Grodņā, jo pilsēta atrodas lielu mežu masīvu - Grodņas un Belovežas gāršu tuvumā. Grodņas ģērboni ar brieža attēlu līdz XIX gs.v. attēloja uz pilsētas ēkām, pilsētas īpašuma.
1576.-1586.g. Grodņa bija Polijas karaļa Stefana Batorija rezidence. Sakarā ar karadarbību, 1705.g. pilsētā ieradās Pēteris I, lai tiktos ar savu sabiedroto Polijas karali Augustu II.
Borisa Gļeba baznīca. Grodņas skolas arhitektūras piemineklis. Celta XII gs.2.p., atjaunota 16.gs.sākumā Boguša Bogustoviča vadībā un 17.gs. Baznīca daļēji sagrauta 1853.g., pateicoties Nemunai. Konservācijas darbi veikti 1910.g. un 1935.g., konservācija un remonts - 1970., 1985.-1987.g. Saglabājusies Z un daļa R sienas, 3 absīdas un 2 R kupolu stabi. Baznīcas garums ir 21,5 m, platums 13,5 m, sienu biezums ~1,2 m. stabi apaļi, diametrā 1,2 m, iekšājie pilastri - trīspakāpju. Sienas izliktas ar flīzēm. Izmantoti ķieģeļi ar noapaļotiem stūriem, pusapaļu platāko pusi, trpecveidīgi, uz dažiem ķieģeļiem ir zīmes. Restaurācijas laikā atrasti fresku fragmenti, sākotnēji grīda tika izlikta ar plāksnēm, 18.gs. tās nomainītas ar marmoru. 12.gs. grīdas fragments saglabājies vienā no sānu absīdām. Baznīcas pamati likti 1,5 m dziļumā no vidēji lieliem laukakmeņiem. Blakus baznīcai atrastas 15.-18.gs. klostera paliekas.
Vitebska
XII - XIII gadsimtā Vitebska bija viena no attīstītākajām pilsētām Baltkrievijā gan ekonomiskā, gan kultūtas jomā. Vitebska atrodas Baltkrievijas ziemeļaustrumos.
Vitebska ir viena no senākajām apmetnes vietām visā Eiropā. Saskaņā ar leģendu pilsēta tika dibināta 974.gadā. Tomēr pirmās oficiālās ziņas par pilsētu parādījās tikai 1021.gadā. Vitebska ir bijusi lieciniece daudziem svarīgiem notikumiem. Kopš tiem laikiem Vitebskas pilsētas ģerbonī atrodas karavīrs ar zobenu.
Vitebska bijusi nozīmīgs tirdzniecības centra un labs cietoksnis. Vitebskieši 1410.gada 15.jūlijā piedalījās Grīnvaldes kaujā.
1772. gadā pēc apvienošanās ar Krieviju, Vitebska kļuva par par mazu militāro impērijas pilsētiņu. Šajā laikā Vitebskā strauji attīstījās izglītības, zinātnes un veselības pakalpojumu līmenis.
Mūsdienās Vitebska ir kļuvusi par Baltkrievijas par rūpniecības, zinātnes un kultūras centru.
Bresta
Atrodas Baltkrievijas dienvidrietumos pie Polijas robežas. Cauri Brestai iet Berlīnes dzelzceļa līnija. Bresta ir Baltkrievijas transporta un rūpniecības centrs. Bresta kā pilsēta pirmo reizi tika minēta 1019.gadā. Pilsētu nemitīgi apdraudēja gan poļi, gan lietuvieši. Vislielāko postu pilsētai nodarīja mongoļi 1241.gadā. Viņi nopostīja visu pilsētu.
Brestā saglabājušies pieminekļi no padomju laika. Iesakām apmeklēt Arheloģijas muzeju; Cietoksni; iepirkšanās centrus Sovetskajaa ielā; Holokausta piemiņas vietu; Pilsētas parku un stadionu.
Mogiļeva
Atrodas Baltkrievijas austrumos pie Dņepras upes. Tā ir trešā lielākā pilsēta Baltkrievijā. Mogiļevas apbūve, galvenokārt, notika PSRS laikā. Šajā periodā tika celtas rūpnīcas, kuras darbojas arī mūsdienās.
Mogiļeva kā pilsēta pirmo reizi tika minēta 1267.gadā. Līdz tam pilsēta bija Krievijas daļa. 1561.gadā pilsēta iedzīvotāju sacelšanās rezultātā atbrīvojās no Krievu kundzības, un Polijas karalis Stefans Batorijs piešķīrai Mogiļevai Magdeburgas tiesības un ģērboni. Pagāja pāris gadi un pilsētu atkal okupēja Krievija. Mogiļeva kļuva par guberņas centru.
Pirmā pasaules kara laikā Mogiļeva bija Krievijas armijas galvenā štāba vieta. Šajā laikā pilsētā dzīvoja imperators Nikolajs II. Otrā pasaules kara laikā Mogiļevā norisinājās sīvas kaujas.
Apskates objekti: Rātsnams, Sv. Staņislava katedrāle, Nikolaja klosteris; pilis.
Gomeļa
Otra lielākā Baltkrievijas pilsēta. Šajā pilsētā dzīvo 479'935 iedzīvotāji. Gomeļa atrodas valsts dienvidaustrumu daļā, netālu no Sozhas upes, robežojas ar Ukrainu. Gomeļa atrodas nepilnu 200 kilometru attālumā no Černobiļas atomeletrostacijas. Kaut arī pilsēta ir stipri piesārņota pēc 1986.gada Černobiļas katastrofas, no pilsētas ne reizi nav evakuēti iedzīvotāji. Arī iedzīvotāji paši nav vēlējušies pamest savas mājas.
Pilsētā galvenā ticība ir pareizticība.
Gomeļā ir izveidota ļoti laba infrastruktūra, caur pilsētu ved automaģitrāle, kura savieno Ukrainu un Krieviju ar Eiropu. Pilsētā atrodas plašs dzelzceļu tīkls.
Gomeļas rajona iedzīvotāji visbiežāk nodarbojas ar lauksaimniecību, jo trešdaļa no reģiona teritorijas ir lauksaimniecībā izmantojama zeme. Liela iedzīvotāju daļa ir nodarbināta rūpniecībā. Gomeļā atrodas aptuveni 300 uzņēmumu, kas kopā saražo 24.1 % no Baltkrievijas kopējās rūpniecības produkta. Aptuveni 70% no saražotās produkcijas tiek eksportēti. Galvenās rūpniecības nozares ir: naftas pārstrāde, ķīmiskā un kokrūpniecība, pārtikas rūpniecība, mašīnbūve, tērauda un metāla velējumu ražošana. Reģionā sastopami daudzi derīgie izrakteņi: 60 naftas atradnes, brūnogļu kūdras, būvniecībā izmantojamo akmens materiālu, smilts un krīta atradnes.
Lida
Pilsēta Grodņas apgabalā, Lidas rajona centrā pie Lidzejas (Lidas) upes, 110 km ZA no Grodņas. Dibināta 14.gs., sākotnējā apmetne radusies uz plato pie Lidzejas upes, netālu no tās ietekas Kamenkā. Pilsēta attīstījās pie 1330.g. celtās pils. Arheoloģiskie izrakumi 34 m² platībā veikti 1980., 1983. un 1987.g. Atklāts 2,5 m kultūrslānis starp Lidzeju un Kamenku. Senākie materiāli (14.-15.gs.keramika) atrasti ZA no pils.
Rakstītos avotos Lida pirmoreiz minēta 1323. un 1328.g. 14.-18.gs tā ietilpa Lietuvas lielkņazistes un Žečpospolitas sastāvā. Lielkņazs Ģedimins uzdāvināja pilsētu savam dēlam Ķēstutim, tas 1343.g. savam brālim Aļģirdam, kurš 1370.g. Lidu nodeva vasalim Vaidilem. No 1381.g. Lida ir Jagaiļa valdījums, nvēlāk - Vītauta. 1384.g. tiek atsists krustnešu, bet 1406.g. - Smoļenskas kņaza Jurija Svjatoslaviča uzbrukums. No 1560.g. Lida ir apgabala centrs Viļņas vojevodistē, 1587.g. - ieguva Magdeburgas tiesības. 15. - 18.gs. Lida bija tipiska Baltkrievijas pilsēta. Netālu no pils atradās tirgus laukums, rātsnams. Tas atradās ceļu krustpunktā. Pilsētā bija katoļu baznīca, uniātu baznīca, karmelītu klosteris. 1795.g. Lida pievienota Krievijas impērijai.
Lidas pils celta 1330.g. Tā ietilpa aizsardzības sistēmā Novogrudoka - Krēva - Medininki - Traķi. Pils pamatā ir kastellas tipa nocietinājumi. Lidas pili uzcēla mākslīgi uzbērtā (5 - 6m augstā) paugurā, to apskaloja Lidzeja un Kamenka. No Z pili aizsargāja 20 m plats grāvis, kas daļēji atdalīja pili no pilsētas. Vēlāk (16.-17.gs.) nocietinājumi papildināti ar ezeriem.
Novogrudoka
Pirmoreiz Novogrudoka minēta 1252.gadā. Daži vēsturnieki par pilsētas dibināšanas gadu nosauc 1116., bet arheoloģiskie izrakumi pierāda, ka senkrievu pilsēta šeit bijusi jau X gs. Pilsēta atradās uz vairākiem pauguriem. Stāvās nogāzes, dziļais un platais grāvis apgrūtināja piekļūšanu abiem pilskalniem.
Iedzīvotāji nodarbojās ar metālapstrādi, bronzas liešanu, krāsaino metālu apstrādi. No XII gs. metālapstrāde kļūst par galveno amatniecības veidu Novogrudokā. Amatnieki gatavo rotaslietas un citus izstrādājumus gan pilsētniekiem, gan lauciniekiem. Tie nodarbojas arī ar zelta apstrādi, metāla izstrādājumus savieno ar krāsaino stiklu. Zeltkaļu un juvelieru darbs tolaik bija ļoti nozīmīgs. Darbs ar metāliem nodrošināja amatnieku turību, izcēla tos pārējo iedzīvotāju starpā. Radās amatnieku korporācijas, kuru locekļi dzīvoja atsevišķos kvartālos. Zeltkaļu māju logi obligāti bija stikloti. Salīdzinājumam - Pētera I pilīs vēl 4 gadsimtus vēlāk stiklu aizstāja ar vizlu. Vēl viena Novogrudokas bagātnieku māju pazīme - tās cēla divstāvīgas, sienas klāja fresku gleznojumi. Bez zeltkaļiem un juvelieriem pilsētā dzīvoja un strādāja akmeņkaļi, šuvēji, audēji u.t.t.
Sākot apdzīvot pilskalna apkārtni, uzbērts aizsardzības valnis. Pilsētai bija intensīvi ārējie sakari, uzplauka tirdzniecība. Par to liecina arheoloģisko izrakumu atradumi. Ūdensceļu trūkums nebija šķērslis - preces transportāja pa zemes ceļiem.
Panīkums saistāms ar politisko situāciju. Novogrudokas atsevišķā Melnās Krievijas kņaziste XIII gs. 40.gados nonāca Mindauga rokās. Novogrudokas kņazi kļuva Lietuvas lielkņazu vasaļi.
1252.g. Mindaugs izvēlējās Novogrudoku par savu rezidenci un 1253.g. tika kronēts, pieņēma karaļa titulu. Mindaugs bija talantīgs valsts darbinieks, diplomāts un karavadonis. Viņš ieviesa stipru, centralizētu valsts pārvaldi, spēja nosargāt valsts neatkarību pret ienaidniekiem. Atskaņas no tiem laikiem - Mindauga kalns Novogrudokā (kurā Mindaugs esot apglabāts ar zelta kroni galvā).
Lielākās varenības laikā Novogrudokas robežas sasniedza Z - Villiju, A - Koidanovas - Mogiļevas līniju, DR - iekļāva Grodņu, Brestu, D - Pinsku, Turovu, Moziru, DA - Čerņigovu.
Viena no smagākajām kaujām pie Novogrudokas bija 1314.g. Pretī krustnešiem stājās Grodņas un Lietuvas karaspēks. Upuri bija lieli, bet uzvara tika izcīnīta.
19.gs. sāk. liecinieku pilsētā ir maz. Lielākā daļa celtņu bija no koka un tika nopostītas ugunsgrēkos.
1804.g. Nikolajs Mickevičs nopērk Novogrudokā zemi, uzceļ māju. Adamam tajā laikā bija 5 gadi. Adams Mickevičs mācījies Novogrudokas dominikāņu skolā, no 1815.g. - Viļņas Universitātē
Ņesviža
Ņesviža ir viena no senākajām apmetnēm Baltkrievijas teritorijā. Noskaukuma rašanos skaidro dažādi - "Nieswiz gory" - neredzamias kalns - te bijis ļoti augsts kalns ar stāvām nogāzēm, pa kurām nevarēja uzrāpties. Reiz plūdu laikā kalns noskalots, palikuši pauguri, kopā ar palu ūdeņiem atdzīti kuģi, atnestas mājas. To iedzīvotāji palikuši Ņesvižā.
Kņazs nogalinājis lāci, bet sūtījis pēc tā tikai pēc vairākām dienām. Tad lācis vairs nav bijis svaigs - "не свежый".
Hronikas stāsta par kņazu Juriju, kas nogalināts 1224.g. cīņā ar tatāriem pie Kalkas upes. Lielā amatniecības un tirdzniecības nozīme ietekmēja pilsētas plānojumu. Sākotnēji tās plāns bija līdzīgs kvadrātam, dalījās kvartālos. Ņesvižas centrā atradās liels tirgus laukums, to šķērsoja iela, kas veda uz Slucku, Viļņu, no Ņesvižas uz D gāja ceļi uz Klecku, Pinsku, Brestu, Z - uz Minsku, Borisovu, Oršu.
1496.g. Ņesviža no Ņesvižu dzimtas pāriet Kiškovu īpašumā, bet 1533.g. (pēc Hannas (Annas) Kiškovas laulībām ar Ivanu (Janu) Mihailoviču Radzivillu, Bārdaino) tā pāriet Radzivillu dinastijas rokās, kļūstot par dzimtas galveno rezidenci. 1551.g. Nikolajs Radzivills Melnais ieguva tiesības Ņesvižas zemē glabāt visus Lietuvas lielkņazistes arhīva dokumentus. Pēc turības un ietekmes viņš bija otrais valstī aiz paša lielkņaza. Viņš drīz iestājās pret Polijas karali un gribēja atdalīt Lietuvu no Polijas. Ņesviža kļuva par reformācijas centru Baltkrievijā. Nikolaja Melnā dēls pēc viņa nāves 1565.g. atgriezās katoļticībā. Pēc ceļojuma uz Sīriju, Ēģipti, Palestīnu viņš sāk Ņesvižā mūra ēku celtniecību, tās saglabājušās līdz mūsu dienām.
Apskates vērti ir Sluckas vārti, celti 1690.g., restaurēti 1970.gados, benediktīniešu baznīca un klosteris - celta 1590.-1596.g., Radzivillu kanceleja, čigānu nams, piemineklis Simonam Budnam, Rātsnams - viens no senākajiem Baltkrievijā.
Krēva
Nosaukuma izcelsme nav īsti noskaidrota, viena versija - tas cēlies no kriviču cilts nosaukuma.
Krēva minēta vācu hronikās XIII gs. kā Naļščansku zemes galvaspilsēta. XII - XIII gs. Krēvas pilskalnā atradusies koka pils. 1884.un 1885.g. pilskalnā atrastas Žečpospolitas un zviedru laiku Baltijas monētas no 1650.g. Arheoloģiskajos izrakumos atrastas trauku lauskas, vecākās no XIV gs. ar līniju ornamentu. No XIV gs. Krēva ir keramikas rūpniecības centrs.
1338.g. Krēvu Lietuvas lielkņazs Gedimins nodod savam dēlam Aļģirdam. Nākošo tatāru uzbrukumu nākas apspiest Aļģirda dēlam Vitebskas Jagailim.
1382.g. Krēvā nogalināts lielkņazs Ķēstutis - Jagailis pamatīgi cīnījies par savām tiesībām uz troni. 1385.g. noslēgta Krēvas ūnija. 1387.g. Jagailis liek būvēt baznīcu, vienu no pirmajām katoļu baznīcām Lietuvas lielkņazistē (atradās blakus tagadējai slimnīcai). Pēc tam, kad Jagailis kļūst par Polijas karali, viņš Krēvu nodod savam brālim Aleksandram Vigundam (1387.). 1391.g. viņš tiek atstādināts un Krēvas rajons tiek likvidēts. Pēc administratīvi teritoriālo rajonu pārdales Krēvas novads iekļauts Viļņas guberņas Ašmjanu rajonā. Kazimira IV laikā atjaunota un pārbūvēta baznīca un pils.
Mira
Apmetne Mirā bijusi jau Kijevas Krievzemes laikā, bet, tai sadaloties, Mira kļuva par atsevišķas kņazistes centru. Rakstītos avotos Mira pirmoreiz minēta 1395.g. 1434.g. Lietuvas lielkņazs Sigismunds Ķēstuta dēls uzdāvināja pilsētu un apkārtni uz "mūžīgiem laikiem" vienam no saviem galminiekiem. Vēlāk, ejot no rokas rokā, 1486.g. Mira nonāk ievērojamu Lietuvas feodāļu Iļjiņiču īpašumā.
Miras pilij nav prototipu, tā ir tipiska Baltkrievijas vietējo arhitektu XVI gadsimta būve!
2000.gadā Miras pils iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
Goļšani
Viens no senākajiem Baltkrievijas ciemiem, atrodas Ašmjanu augstienē. Apvidus sen apdzīvots, par ko liecina akmens laikmeta atradumi. Novadā ir daudz pilskalnu, kurgānu, apbedījumu, seni ceļi, citi senatnes pieminekļi. Īpaši pazīstams Goļšanu pilskalns, tas atrodas 2 km no ciema. Ar to saistītas daudzas leģendas.
Viena no tām: senos laikos Goļšanu vietā bijusi pilsēta ar cietoksni augstā kalnā. Bagātajam pils īpašniekam bijusi meita Marija. Viņa iemīlēja ciema puisi, nabaga dēlu. Marijas māte to uzzināja, sadusmojās un neļāva precēties. Jaunie nolēma apprecēties bez mātes piekrišnas. Satriektā māte viņus nolādēja: "lai viņi nogrimst ar visu pilsētu" un visa pilsēta reizē ar pili un iedzīvotājiem pazuda.
Baznīca reiz pazudusi zem zemes. Iegrimšanas vieta pakāpeniski samazinājās, līdz kļuva tikai metru diametrā. Atverē bieži meta visādus priekšmetus, piemēram, monētas, kas radīja skaļas skaņas kritiena laikā. Arī tagad vecākie iedzīvotāji stāsta, ka skaņas dzirdējuši. Leģendas stāsta, ka no pilskalna uz apmetni bijušas pazemes ejas.
13.gs Bihovca hronikā pirmoreiz minēts Goļšanu vārds: "lielkņaza Narimunta ceturtais brālis Goļšis pārgāja Viliju un atrada skaistu vietu starp kalniem pie upes jūdzi pirms tās ietekas Vilijā pretī Rokontišķiem, dibināja tur pilsētu, ko nosauca par Goļšaniem. No turienes izgāja medībās 10 jūdžu attālumā, atrada skaistu pauguru, ko ieskāva plaši līdzenumi un purvi, iepatikās, un Goļšani tika pārcelti pie Karabļas upes". Pils celtniecību saista ar Goļšanu dzimtu. Saskaņā ar senrakstiem, Goļšani cēlušies no Lietuvas lielkņazu dzimtas. Tie diezgan ilgi ieņēma augstus amatus Lietuvas lielkņazistes un Žečpospolitas galmos. Kņazu paraksti kā vieni no pirmajiem atrodami uz tā laika diplomātiskajiem aktiem. Goļšanu pili, visticamāk, cēla kā dzīvojamo kompleksu, kaut arī tai bija aizsardzības funkcijas. To apstiprina torņi. Aizsardzība galvenokārt izpaudās, izmantojot zemes nocietinājumus - vaļņus, grāvjus, bastionus. Tie vislabāk saglabājušies ZR pusē. Plānojuma kompozīcija atgādina holandiešu pilis, dažas poļu. Tas saistāms ar ciešajiem Polijas un Eiropas sakariem... Mūsdienās Goļšanos skatāmas Sapegu dzimtas rezidences pils drupas.
